Realitāte

Nu jau esmu oficiāli, praktiski un teorētiski līdz pat ausu dziļumiem iekšā bakalaura darba rakstīšanas procesā. Ārā vairs no tā neizkļūt līdz nebūs pabeigts. Nu tā, kā Rīga pabeigts. Pagaidām.

Šodien pārslēdzos no "literature review" rakstīšanas uz metodoloģiju un pamanīju, ka otrais man patiešām daudz vairāk iet pie sirds - ir lielāka izpratne, brīvāka sajūta un top kaut kas patiešām patīkams.

Tas man atgādināja par manu jau ieilgušo domu par to kas tieši man nepatīk Ŗīgā. Informācija, izvēles, iespējas. Tas viss ir labi līdz mirklim, kad to kļūst pārāk daudz. Ja ir pārāk daudz informācijas, nevar īsi un skaidri izteikt domu. Ja ir pārāk daudz izvēļu, nevar veikt skaidru izvēli. Ja ir pārāk daudz iespēju, nevar saprast kura ir vispiemērotākā.

Es sajutos līdzīgi ka 1900 filmā "The Legend of 1900". Viņš nespēja pamest kuģi, uz kura bija dzīvojis visu mūžu, lai dotos pilsētā. Tur bija pārāk daudz ielu, pārāk daudz māju, cilvēku. Arī man mūzika sanāk skaistāka, ja instrumenta taustiņi un iespējas ir ierobežotas.

Kā ir Tev?

Take piano: keys begin, keys end. You know there are 88 of them. Nobody can tell you any different. They are not infinite. You're infinite... And on those keys, the music that you can make... is infinite. I like that. That I can live by...

Kopā metami stāsti

Viss sākās, kad man bija 5 gadi. Man skauda, ka Klāvs (vai arī Mārtiņš) tik ilgi glauda Māra lielo melno, bet patiešām sirsnīgo, suni. Nolēmu, ka pietiek! Pagrūdu viņu malā un pats gāju klāt sunim. Suns, jau cienījama vecuma kungs, nolēma izmantot iespēju, lai sniegtu man kārtīgu mācību - iekoda rokā. Kā jau savos piecos gados, izmantoju visefektīvāko metodi kā iegūt kko labu no situācijas - skrēju mājās raudādams. Nekas labs nesanāca - ielika man slimnīcā uz ~nedēļu.

Tā nu man radās bailes no suņiem, ar kurām vēl tagad cīnos. Šovakar bija plāns šīs bailes izaicināt un doties pie draugiem - jaunās Grandānu ģimenes - kur nu jau mīt 8 suņi. Jā, tieši tā, 8 suņi! Ierodoties mani pārsteidza mātes miers un 7 mazie rūķi izskatījās pārsteidzoši forši.

Stāsta morāle - 7 mazie stafordšīras terjera un boksera kucēni (4 džeki un 3 čiksas) meklē jaunas mājas. Varat pieteikties pie manis ;)

bildes skatiet http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=33454169&galleryIgnoreCount

Kad miegs nenāk

Neesmu jau gadus divus, trīs pat mēģinājis rakstīt blogu. Bet nu šeit arī esmu, atkal stāstīšu lielākoties par to, kas notiek manā galvā un tās tiešā tuvumā.

Mūsu katru dzīve piedzīvo kāpumus un kritumus. Varētu teikt, ka tā uzvedās līdzīgi kā "biznesa cikls" uzņēmumiem. Un nu visi, kā nu spēdami mēs cenšamies šo ciklu noturēt pieauguma posmā, bet parasti - nesanāk. Pieauguma posms ir iespējams tad, ja ir mērķis, ja ir ideāli pēc kuriem tiekties un mirklī, kad iestājas krīze, ir viegli pieņemt grūto lēmumu un piespiest sevi turpināt darboties.

Es šobrīd esmu šķietami situācijā, kur man ir jāmeklē jauni mērķi un ideāli. Man tagad nenāk miegs. Tad, kad man nenāk miegs, man patīk skatīties filmas vai lasīt. To arī darīšu. Šeit atgriezīšos, kad būs vairāk iedvesmas!