Šodien pārslēdzos no "literature review" rakstīšanas uz metodoloģiju un pamanīju, ka otrais man patiešām daudz vairāk iet pie sirds - ir lielāka izpratne, brīvāka sajūta un top kaut kas patiešām patīkams.
Tas man atgādināja par manu jau ieilgušo domu par to kas tieši man nepatīk Ŗīgā. Informācija, izvēles, iespējas. Tas viss ir labi līdz mirklim, kad to kļūst pārāk daudz. Ja ir pārāk daudz informācijas, nevar īsi un skaidri izteikt domu. Ja ir pārāk daudz izvēļu, nevar veikt skaidru izvēli. Ja ir pārāk daudz iespēju, nevar saprast kura ir vispiemērotākā.
Es sajutos līdzīgi ka 1900 filmā "The Legend of 1900". Viņš nespēja pamest kuģi, uz kura bija dzīvojis visu mūžu, lai dotos pilsētā. Tur bija pārāk daudz ielu, pārāk daudz māju, cilvēku. Arī man mūzika sanāk skaistāka, ja instrumenta taustiņi un iespējas ir ierobežotas.
Kā ir Tev?
Take piano: keys begin, keys end. You know there are 88 of them. Nobody can tell you any different. They are not infinite. You're infinite... And on those keys, the music that you can make... is infinite. I like that. That I can live by...
1 komentārs:
man ir tieši pretēji. esmu dzimis un radīts pilsētai. izvēlēm, iespējām un visam tam pārējam, ko Tu sauc par ierobežojošu. man tie ir tikai jauni apvāršņi, aiz kuriem aizķerties, uz kuriem pakāpties un ieraudzīt, ka viss, kas ar mani notiek, notiek pa īstam. un īstumu lietās un cilvēkos es tomēr cienu vairāk par visu.
Ierakstīt komentāru