Vēsturiskie slāņi katrā no mums

90% no cilvēka rīcības ir reakcija uz pirmajos 7 dzīves gados piedzīvoto. (@ingipingii twitter ieraksts iesēdies manā prātā)

Vai tā patiešām ir? Katram individuālim tas nav pa spēkam izvērtēt, jo daudzi lēmuma pieņemšanas/rīcības procesi notiek neapzināti. Bet to ļoti labi varu iedomāties, jo es rīkojos vadoties pēc savas kopējās pieredzes. Tas, ko iesaku citiem ir kas tāds, ar ko man pašam ir bijusi laba pieredze un, piemēram, uz krīzi Latvijā es skatos caur savām brillēm.

Šorīt, braucot no Grobiņas uz Rīgu iznāca parunāt (vairāk paklausīties) ar sievieti labākos gados ;) Viņas stāsts ir gana interesants - pāreja no Padomju režīma, kad vairumam tika piešķirta dzīvesvieta un garantēts darbs uz jaukto Eiropas ekonomiku vēl joprojām spēlējās viņas galvā un dzīvē. Kamēr es vēl joprojām skeptiski skatos uz to, ka viss absolūti mainījās 2008.gada nogalē un pēkšņi Latviešiem bija teju uz pusi mazākas algas un līdzekļi, tik parādi palika tie paši, mana sarunu biedre nespēja pieņemt statistisko datu vēstījumu, kuriem būtu jāatspoguļo situācija valstī kopumā. (Algu kritums palicis 10% robežās kopš 2008.gada (http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/iedzivotaju-ienemumi-galvenie-raditaji-30268.html) un bijis arī pietiekami līdzīgs cenu kritums tajā laikā. <- par šo man gribētos uzzināt vairāk - kuras ir tās robežgrupas, kuras cieta daudz vairāk? Vai ir ļoti atšķirīgi efekti Rīgā un reģionos? Un kādas ir izmaiņas pieejamajā preču buķetē? Pa sabiedrības daļām, nevis kopumā)

 Tas, cik ļoti mūsu uzskati par kopējo situāciju ir atkarīgi no mūsu pašu pieredzes, ļoti labi pierādās šajā gadījumā. Un, diemžēl, mūsu pieredze ir ļoti atkarīga no medijos atspoguļotā. Bet par to citureiz. Un vispār - kāda man daļa gar kopējo situāciju? Es teiktu, ka liela -> ir jābūt kopējai idejai par virzību. Par to arī citreiz.

 Vai Tev arī nešķiet, ka Padomju laika režīma īpatnība, ka viss tika iedalīts Latviešiem, nav parūpējies par to, ka tagad Latviešiem ir tik ļoti liela vēlme kaut ko saņemt pa brīvu? Mēs taču dzīvojam tirgus ekonomikā, kur katrai precei tiek piedēvēta vērtība. Kāpēc, lai vispār mēs gribētu censties saņemt kaut ko par brīvu? Un es nerunāju par personīgajām attiecībām/dāvanām/... .

 Mans uzskats ir tas, ka mūsu mērķis ir veidot tādu dzīvi kādu vēlamies, iztēlojamies sev. Kas var tikt saīsināts līdz domai, ka mēs savu laiku izmantojam, lai darītu lietas, kuras mums rada patīkamas emocijas un sniedz gandarījumu. Bet es arī esmu cilvēks, kurš spēj gūt gandarījumu no ikdienišķām lietām. Vēl man nav nepieciešamība pēc varas, intrigām.

 Visa šī saruna un tie konteksti, kuri tika apspriesti man lika apdomāties par to, pie kura slāņa es patiesībā piederu (Lai arī es esmu vienkārši es nevis 67% vidējais Latvietis). Es patiešām varu šobrīd atļauties dzīvot tādu dzīvi, kādu es šobrīd vēlos. Esmu labi nodrošināts gan ar darbu, gan līdzekļiem, gan vērtīgiem kontaktiem un draugiem. Man šķiet normāli neizdarīt savu izvēli pēc cenas, bet gan pēc tā, ko es no tā iegūstu. Man patīk labas lietas - dzīvē svarīgi šķita iegādāties ilgstošas preces ar lielu pievienoto vērtību.

 Braukt uz Rīgu ar auto, lai būtu iespēja parunājoties gūt jaunu pieredzi, izvēlēties darbus apdarīt McCafe, kur noteikti ir jābūt WiFi, jauns gadžets, pieklājīgs apģērbs, Rīgas Laiks un laika neesamība - es esmu citas paaudzes pārstāvis.

 skolotājs Jānis

If bullshit man could save the world

Kamēr manas domas par skolotājiem, mācīšanos un mainīšanos pašas mainās un vairojas diendienā, es cenšos nedaudz arī paķert šo to no citiem interesantiem tematiem. Un šodien tā būs muļķība.

Piedāvāju nelielu ieskatu dažās domās par līdzīgiem tematiem. Teksts var būt grūti uztverams un ir tādā atziņu formātā pa rindkopām. Tas atkal ir tikai nepabeigts uzmetums ar iespēju to papildināt. To vari darīt arī tu!





Roterdamas Erasms ir sarakstījis satīru "Muļķības Slavinājums" un tajā tiek paustas dažādas idejas kā cilvēciskā dieviete Muļķība iespaido cilvēku un dievu dzīves. Un, vēl esot tikai šī darba pirmajā pusē, man patiešām šķiet, ka muļķības slavināšana kā kas cilvēka dzīves cienīgs un labs, ir atbalstāma.

Kāpēc? Cilvēka pastāvešana, kādu mēs to pazīstam, ir grūti iedomājama bez muļķībām, neapdomātiem lēmumiem, baudkāres, aizmāršības un citām nelielām muļķībām, acīmredzamu nezināšanu. Kas iepriecina.

Šajā mirklī jautājums par to, vai muļķība ir kas labs vai slikts (vēlams vai nevēlams), pārtop izvēlē.
... un jautājumā par to kāda dzīve ir cilvēkam piemērotāka. Un vai muļķība nav gudra? (Un vai šie divi vārdi ir pretstati.)

Uz lielajām domām par to kā muļķība iederas cilvēka dzīvē un par to, vai, izskaužot muļķību, var tikt atrisinātas jebkādas sabiedrības, vai individuālās problēmas, mani uzvedināja video par Bullshit-man. Noskaties arī tu! http://ejuz.lv/blsht Tas aizņem tikai 51 sekundi (+laiks, cik ilgi video lādējas un ko tu pavadi pēc tam, skatoties citus video/apdomājot redzēto/tvītojot utt.) Tā ideja nav gluži par muļķības kā tādas izskaušanu, bet man uzreiz gribējās domāt, ka dzīve bez Bullshit-ošanas ikvienā sarunā, jebkādā līmenī, nebūtu iespējama. Mums ir nepieciešama muļķība, lai varētu pastāvēt. Lai justu, ka esam dzīvi. Lai radītu prieku, vismaz nedaudz bērnišķīgu prieku par to, ka muļķība pastāv.

Šobrīd uz savas ādas izjūtu to kā tālāk dodoties dzīvē saprotu, cik ļoti maz es patiesībā zinu. Ja vēl 5 gadus atpakaļ jutos drošs un zinošs, tad tagad esmu atklājis tik daudz kā, ko nezinu, un šķiet, ka tik ļoti daudz ko var skatīt visādos veidos. Jo vecāks, jo muļķāks. Bet varbūt muļķība patiešām nav peļama.

Skatoties iluzionista Derrena Brauna video, ieguvu jaunu domu par to kā skatīties uz ideāliem. Jautājums par to, vai kaut kas ir patiess, pareizs, gudrs, ir tikai daļa no jautājuma par to, kas sniedz vairāk labumu cilvēkam. Tiecoties uz ideāliem ir svarīgi apdomāt to kā tas iespaido cilvēkus.
http://ejuz.lv/d1 (pie 7:40 ir galvenā atziņa. Stāsts ir par cilvēku, kurš prot sazināties ar mirušajiem.)
http://ejuz.lv/d2 (Sākot no 4:50 ir teksts, kuru citēju. Stāsts par dažādiem cilvēkiem ar īpašām spējām.  "All the belief systems work in similar ways. We all notice what supports our beliefs and disregard the rest", "Any of these beliefs could absolutely be true, but it's passion, not knowledge that teaches us to be certain of it".)

Par ideālu esmu uzlicis to, ka cilvēks zina un prot pēc iespējas vairāk. Zinātkāre mani ir virzījusi ļoti izteikti vienā virzienā. Līdz dabiski atdūros pret sienu. Šī siena parādījās mirklī, kad nebiju vairs pārliecināts par to kā rīkoties situācijā, kur labam cilvēkam ir nepieciešama palīdzība. Šķita, ka zinu racionālu risinājumu problēmai, bet sajūtās šķita, ka daudz lietderīgāk būs kopīgi nezināt, kopīgi izjust. Kopš tā brīža esmu jau vairākkārtīgi ievērojis, ka tas, ko cilvēki meklē, tas, kas varbūt padara mūs nedaudz laimīgākus, ir iracionalitāte, ilūzijas, iedvesma. Vai katrai problēmai patiešām ir racionāls risinājums? Vai tā ir muļķība nerisināt kādu problēmu? Un vai ir vērtīgi pārkāpt pāri muļķībām, skatīt kādas lielākas kopsakarības? Vai ir kāds augstāks ideāls par ikviena cilvēka dzīvību?

Varētu jau pārkāpt pāri savām muļķībām un robežām, bet vai kāds teorētisks ideāls var būt svarīgāks par to, kas pastāv ikviena cilvēka prātā?

Attālinot līdz jautājumiem par cilvēka dzīvi un dzīvību, to kas ir ārpus tās, mēs nonākam pie jautājumiem, kurus cilvēks objektīvi nav spējīgs atbildēt. Bet viens no lielākajiem jautājumiem man paveras - Vai ir muļķīgi domāt par to, vai Dievs (vai arī dievs un dievi, dievības) pastāv? http://www.youtube.com/watch?v=kKOS4I6pUuY&feature=related (skat. video beigas un atbildi)

Atā un arlabunakti!

Jauns mēness

Pat nezinu no kā ir cēlies nosaukums mēnesis un vai tas ir saistīts ar 27 dienu 7 stundu un 43 minūšu garo mēness fāzi, bet atkal jau viens ir garām un jauns ir iesācies pats no sevis. Šajā pārmaiņu brīdī nenotika nekas. Tikai vienā mirklī pamanīju, ka ir jau oktobris.

Jau aizgājušajā mēnesī [bet ne tikai] sāku ievērot dažādas ne-sakarības, sagadīšanās un nenotikšanu, negaidīšanu. Vienmēr man ir paticis (un, manuprāt, vairāk kā citiem) meklēt sakarības un tās pielietot citā kontekstā. Nesen iemācījos šādu rīcību palikt zem nosaukuma "sistemātiskā domāšana" (vai līdzīgi). Šis triks, ieradums un tendence man ir palīdzējusi tikt galā ar daudzām dzīves situācijām, kad spēju no-orientēties un izdomāt (! no nekā) kādu vēlamu risinājumu, sasaistot kopā daudzas līdzšinējās pieredzes. Nu tāda ir tā sistemātiskā domāšana -> tīkls.
 Tikai šis tīkls vienmēr darbojas līdzīgi kā ikviens modelis - tikai noteiktos apstākļos. (Tāpēc arī esmu daudzkārt nošāvis greizi ar risinājumiem). Un tieši pēdējo mēnešu laikā esmu pamanījis, ka šīs šķietamās sakarības nemaz nav tik noteiktas kā es tās redzēju. Es ievēroju, ka citi cilvēki saskata saistības starp melniem kaķiem un paša neveiklību, vai auduma pakāpenisku izdilšanu, ka skolēni saskata gandrīz vienādību starp patikšanu un panākumiem un ka grāmatas stāsta saistības starp noteiktām rīcībām un laimi.
 Jā, daudzas saistības bieži izpildās. Bet tāpat lielākā daļa notikumu vienkārši notiek, sagadās, sakrīt, iznāk.

 Ir tādas Pamatlietas (manis pielietots nosaukums) kā telpa un laiks. Tās taču ir noteiktas un izmērāmas. Bet arī šīs lietas es pēdējā laikā esmu izlaidis no acīm. Laiks vienkārši ir. Nav dienu, minūšu, stundu, nedēļu un arī mēnešu. Laiks ir vienā lielā gabalā, ne sācies, ne arī beigsies. Ceļošana laikā? Vairs nezinu, kas ar šo ideju ir domāts...
 Telpa arī ir ļoti noteikta. Un mums katram kaut kas pieder. Savs stūrītis, istaba, mājas, dzīvoklis, skola. Man ir mājas. Bet tās nav gluži manas. Vismaz es nejūtu tās kā savas. Bet es rīkojos ar tām kā savām, pēc saviem likumiem un ieskatiem. Vēl man ir dzīvesvietas, bet tā ir telpa, kurā būt un tanī pašā mirklī nebūt piederīgam.

 Arī telpa man ir sajaukta un tā ir. Laiks ir. Notikumi notiek. Dzīve - gadās.

 Gribas nedaudz atkāpties no sakarībām un teikt:"Domāju, tātad domāju", "Dzīvoju, tātad dzīvoju" un turpināšu to darīt sava un citu labuma, prieka un smaidu vārdā.

 Arī oktobrī, vai arī tikai šodienai, kura nekad nebeidzas.

Ceļojums

Labvakar,

sen jau neesmu šeit centies neko rakstīt. Lai arī vienā no maniem blociņiem ir saraksts ar idejām priekš bloga. Man ir pie kā atgriezties. Bet šovakar vēlos pastāstīt vienu stāstu no sevis. Ne tikai no sava prāta, savām atmiņām. Patiešām no manis. Tāpēc lūgšu arī Tevi būt šajā stāstā ar pilnu uzmanību.

Es ļoti ilgi neesmu centies un, šķiet, jau tikpat ilgi neesmu spējis izprast kāda izskatās manu (un mūsu) vecvecāku pasaule. Manā agrākajā bērnībā mani vienmēr fascinēja mans opaps, omamma. Viņiem bija laiks man, viņi darīja visneparastākās lietas un bija brīnumdari. Tie ievārījumi, zolīte, gājieni uz garāžām, tamborēšana, adīšana un pavārvāksla, ģeogrāfija un daiļrakstīšana. Jā, man ir palikušas skaistas atmiņas.

Bet bija arī mazāk skaisti mirkļi, kuros es sapratu, ka viņu dzīve tomēr atšķiras no manējās. Slimības, nāve, pensija, neizpratne. Es ļoti pārdzīvoju par visu to, ko viņi vairs nespēja izdarīt.

Kurā mirklī cilvēks pārstāj mācīties?

Nekad neesmu varējis iztēloties kāda ir bijusi viņu dzīve. Sarežģītāka, prasīgāka, varbūt vienmuļāka. Esmu izgājis cauri vienai dienai. ikdienišķai. Viss prasa tik daudz laika. Un tik daudz iespēju vēl nemaz nav atvērtas. Bet es nesaprotu, kas notiek viņu galvās.

Kurā mirklī cilvēks pārstāj mācīties? Šī Latviešu tieksme pēc Brīvības, kura ir izkliegusi savu saucienu vairākkārtīgi - pēdējās reizes Latvijas Ceļa laikā un Barikāžu laikā, taču ir kā nemitīga cīņa par sevi un savu brīvību. Gluži kā kaija Džonatans, kurš mācījās lidot. Lidot ātrāk, vieglāk, lēnāk, asāk... Latviešiem, kuri dzīvoja nebrīvē, taču būtu jābūt izslāpušiem pēc brīvības un pēc visa, ko tā sniedz.

Bet tā nav. Vai arī šis impulss ir apsīcis. Nezinu, kurā mirklī cilvēks pārstāja mācīties. Vai tas bija mirklis, kad plašajā Brīvībā nebija nekas, kam pieķerties? Nevēlēšanās atstāt visu savu līdzšinējo pieredzi nežēlīgajai diskusijai par barību?

Es šodien aizvedu savu omammu, pēdējo no saviem vecvecākiem, kurus vēl varu aizvest, ceļojumā. Mēs ēdām saldējumu un dzērām kafiju. Vispirms bijām tepat Rīgā, tad 20.gadsimta sākumā - Grobiņā, tad aizceļojām līdz Manhetenai un Centrālajam parkam, bijām gan Ziemeļpolā, gan Dienvidpolā, sapratām, ko nozīmē polārā diena un polārā nakts, pastaigājāmies pa Lielo Kanjonu, kuru izēdusi Kolorādo upe, Bijām arī Ķīnas "Avatara" kalnos (kuriem nekādi neatceros nosaukumu) un Indijas biznesa rajonos, Austrālijas tropiskajās pilsētās. Vērojām kā piedzimst jauni cilvēki - pirmais, otrais, trešais, ķīnietis, indietis, sestais...

Jā, mums bija jāpielieto daudz iztēles, bet mēs iemācījāmies daudz ko jaunu un kopīgi pavadījām vakaru. Man patīk, ka viņa smaida.

Māte pēc būtības. Dziedātāja pēc aicinājuma.

Es iesaku - aizvediet savus vecvecākus ceļojumā. Lai vai cik īsā! :)

Un turpinat būt ziņkārīgi.

Waiting For Superman

Tikko noskatījos Davis Guggenheim'a filmu "Waiting for Superman". Dokumentālā filma par izglītības sistēmas problēmām un iniciatīvām Amerikas Savienotajās Valstīs. Par to kā šajā filmā parādītais var tikt attiecināts uz Latviju ļoti labi jau ir uzrakstīts http://bit.ly/iqVDhb

Pats tikai vēlos izteikt to, ka šī filma bija mākslinieciski ļoti augstvērtīga un tā var palīdzēt nonākt līdz dažādām atziņām. Emocionāli es sen nebiju bijis tik ļoti personīgi aizkustināts, jo filmā daudzkārt tika parādīts tas, cik ļoti cilvēki tic tam, ka izglītība var mainīt viņu, vai viņu bērnu dzīves. Līdz ar to parādot, ka šīs sistēmas sakārtošana patiešām sniegtu lielu ieguldījumu sabiedrības nākotnē.

Par manām atziņām.

Izglītības sistēma kāda tā tika atainota filmā un arī kādu es to redzu Latvijā, diemžēl, grozās galvenokārt ap pieaugušajiem. Piketi tiek rīkoti par skolotāju algām. Skolas drudžaini cenšas sasniegt skolēnu skaitu kvotas, lai varētu piedāvāt skolotājiem darbu un arī potenciāli jauni darbaspēki netiek pieņemti, jo primārais ir nodrošināt darbu esošajam darba spēkam.

Nevēloties teikt neko par esošo darba spēku - ir klaji redzams, ka šobrīd nav svarīgākais piedāvāt labāko izglītību, plašākās iespējas mūsu visu bērniem, valsts nākotnei. Bet tam būtu jābūt primārajam jautājumam. Izglītība nav bizness. Vismaz tradicionālā nozīmē kā naudas vairošanas instruments. Izglītība, skolas un atbalstošās iestādes ir domātas tam, lai veidotu pārtikušu, laimīgu un panākumiem bagātu sabiedrību un tam arī ir jābūt primārajam mērķim. Tad var runāt par ilgtspējību un noteikti svarīgo finansiālo nodrošinājumu skolotājiem, skolām un motivācijas celšanu. Bet kamēr bērnu nākotne, rezultāti un iespējas nav primārais, tikmēr nav arī tiesības runāt par šiem jautājumiem.

Bet vēl šī filma sniedz ieskatu tajā, cik ļoti dabiski cilvēkam ir mācīties. Geoffrey Canada ir skolotājs un izglītības aktīvists, kurš uzsāka iniciatīvu, kura sniedz kvalitatīvu (ļoti darbietilpīgu) izglītību problēmu reģionos. Un rezultāti pierādīja to, ka aktīvs atbalsts jebkādiem jauniešiem noved pie rezultātiem zināšanu līmenī.

Tas tikai ilustrē to, ka ikviens var iemācīties un paplašināt sevi pāri savām dabiskajām robežām. Kāpēc tad cilvēki, pamazām pieaugot, beidz mācīties? Es pats jūtu, ka es to neesmu darījis savā ikdienā. Mani uzskati pamazām ierūsē un kritiski paskatoties uz saviem viedokļiem, es nespēju tos motivēt, jo esmu pārstājis pie tiem strādāt. Jā, pieaugušajiem cilvēkiem ir jāapietas ar ļoti lielu informācijas daudzumu. Iespējams lielāku kā bērniem, bet noteikti nevajadzētu pieķerties pie seniem uzskatiem, bet gan mācīties un turpināt izaicināt sevi.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Šis teiciens lieliski pasaka formulu kā turpināt augt un palielināt savas iespējas pasaulē, tikai, šķiet, ka tas tiek pārāk maz izmantots.

Nāc ārā

Jā, pēdējās dienās ir bijis lielisks laiks ārā un es ceru, ka Jūs visi paguvāt to tā pa īstam izbaudīt. Arī es pabiju pie jūras, dziļākos un seklākos laukos, mežos un mājās. Bet ne par to šoreiz vēlos runāt.

Man ļoti patīk fotografēt, patīk arī zīmēt, muzicēt, dziedāt un improvizēt. Tikai pēdējo pāris gadu laikā es šajās jomās esmu tomēr nedaudz apstājies uz vietas. Paņemot, fotoaparātu rokā, man nemaz pārāk negribējās bildēt, nebija šī dzirkstele, šis iekšējais mākslinieks. Ģitāra bieži vien apputēja ar biezu putekļu kārtu un visas pārējās lietas arī palika bešā.

Kā jau paredzējāt - mans iekšējais mākslinieks lēnām, bet pamazām atmožas. Es sāku atkal saredzēt dažādus kadrus un kompozīcijas, sajūtu un atrodu dziesmas, kuras vēlos iemācīties, kā arī ķeros pie dažādiem zīmēšanas rīkiem.

Tas viss nenotika uzreiz, tas notiek pamazām, bet es to jūtu. Pirmā nāca ģitāra, uz kuras mācījos pāris mīļas dziesmas kā, piemēram, šīs http://www.youtube.com/watch?v=XFkzRNyygfk ; http://www.youtube.com/watch?v=xem6DoA52Uo&feature=related

Tad arī beidzot tika noorganizēta neliela fotosesija pie skolas priekš draugiem. Un tad vakar bildēju savus trakos vecākus, kuri ar draugiem izdomāja aiziet 26 km pārgājienā pie Pāvilostas.

Šovakar ar lielu rūpību piegāju olu krāsošanai un tā sajūta, brīvā miera sajūta, kas pārņem, kad var nodoties kā radīšanai (šajā gadījumā zīmējumu un rakstu radīšanai) mani iepriecināja.

Laikā, kad ir ļoti maz kā skaidra man dzīvē, šie mazie mirkļi mani ļoti iepriecina. Tad katram Jums nedaudz šī prieka.

Kā notiek olu krāsošana jums?

Un protams - rītdien atkal dodamies ĀRĀ! :)

Jānis

[Ne]Iespējami

Tas viss sākās jau sen. Bet 2011.gada februārī es sapratu, ka es to patiešām vēlos un izvirzīju sev to kā mērķi. Tikos ar jau šā brīža dalībniekiem un citām iesaistītajām pusēm. Pamazām iezīmējās iemesli, kāpēc man to vajag un kāpēc es to vēlos.

Tad sākās pārbaudījumi. Tie bija dažādi un nebūt ne viegli. Vismaz sākotnēji tie nebija viegli. Katru reizi, kad pārbaudījums patiešām sākās, es tomēr jutos savā ādā un pavisam viegli. Un šodien...

Šodien man paziņoja, ka es tiku izvēlēts, lai piedalītos Iespējamajā Misijā! Tas nozīmē to, ka es būšu skolotājs uz vismaz 2 gadiem. Laiks iegādāties brilles un vēl pāris rūtainus kreklus.

Man tas ir patiešām liels notikums un es to vēlos atzīmēt kopā ar saviem draugiem, saviem atbalstītājiem un visiem pārējiem. Tātad - rītdien, 16.Aprīlī es būšu pieejams DAD Cafe Miera ielā plkst.20:00 - ~21:20 "Miera ielas Gruzijas" pasākumā un tad no ~21:40 līdz pēdējiem transportiem un varbūt ilgāk Folkklubā Ala - Pagrabs Smilšu ielā. Es jūs tur gaidīšu!

Priekā!

Update

Es esmu atkal atgriezies šeit.

Pēc tam, kad pārskatīju, ko citi labu runā, paskatījos uz saviem ierakstiem un secināju, ka nu noteikti nav nekas par tēmu [norādīta bloga augšpusē]

Einšteins esot teicis, ka viņš nebūt nav izcili gudrs un apdāvināts ar pārcilvēciskām spējām. Viņš vienkārši ir ļoti ziņkārīgs. Nezinu, vai drīkstu tā teikt, bet tajā mirklī es jutos ļoti tuvu viņam. Mani interesē viss, kas notiek man apkārt, manu ziņkāri nevar remdināt [pie šī temata vēl atgriezīšos]. Tāpēc arī meklēju to perfekto dzīvi, puzli, kuru savietot kopā no visiem pa ceļam sastaptajiem gabaliņiem.

Uz to gan skatīšos tikai caur spēcīgajiem šābrīža iespaidiem. Šajā nedēļas nogalē ar mani notika lielas lietas. Vēl tikko izmantojot skype sazinājos ar lielisku cilvēku. Izbaudīju ieskatu tajā, cik ļoti noturīgas var būt cilvēku attiecības laikā. Līdzīgi jutos arī piektdien autobusā no Rīgas uz Liepāju, kur pavisam negaidīti satiku bijušo skolas biedreni.

Man pieder mans stāsts un šis stāsts ir piepildīts ar neatkārtojamiem cilvēkiem.

Mēs visi to zinām, bet ir mirkļi, kad to var izjust ļoti spēcīgi. Varbūt ir vērts tagad padomāt par to, kad pēdējo reizi ir izdevies vienkārši priecāties par to, ka esi šeit un tagad kopā ar šo cilvēku!? Tas nav viss. Šodien mēs ar ģimeni, Evas Ciekurzes vadībā jau no rīta cītīgi strādājām vietējā baseinā = pagrabā un vācām ārā visas nevajadzīgās mantas. Šī pavasara tīrīšana bija "bērnu" iniciatīva un izrādījās viena no labākajām lietām, kas pēdējā laikā ir notikušas. Blakus lieliskiem atradumiem un daudz gružiem, izdevās kopīgi strādāt pie tā, kas mums pieder.

Šie pamati ir jākopj!

Es zinu, ka mana pieredze, mani draugi, mana ģimene ir spēcīgs pamats, lai dotos Sprīdīša pēdās. Neesmu bieži juties tik priecīgs par to, ka esmu, esmu šeit un tagad. Un man ir daudz ko atklāt priekš sevis un daudz ko paveikt.

Paldies!

Bezmiegs

Šajā nedēļas nogalē tas notika - bakalaura darbs tika novests līdz galam. Bet tas ir nozīmīgi nevis tikai tā iemesla dēļ, ka tas pārbauda prasmes un zināšanas no mūsu (vismaz) 3 gadu ceļojuma cauri SSE Riga.

Šoreiz man nācās sevi tik ļoti pielikt pie šī darba, ka parastās ikdienas normas - gulēšana, ēšana, neilgās aizsapņošanās pauzes - bija jāpakārto darba rakstīšanai. Jā, ticu, ka Jums visiem tas ir normāli, bet es to ļoti retos gadījumos esmu spējis izdarīt.

Nostrādāja miega fāžu teorija - sadalīju savu miegu 90 minūšu garos posmos un laikā no sestdienas līdz pirmdienas vakaram gulēju tik 3 reizes. Tātad 270 minūtes.

Nu labi - vēl tas neizklausās nozīmīgi. Bet šis notikums liecina par to, ka es spēju apzināties sevi un piespiest sevi. Mans prieks par rezultātiem un padarīto parāda, ka esmu motivēts. Tātad, esmu pamodies no sava ziemas miega!!!

Man šķiet, ka pavasaris ir pārmaiņu laiks. Mums visapkārt mainās daba, atgriežas visi putni - tie kas nosmērē mašīnas, kā arī tie, kuri vienkārši iepriecina ik pa laikam. Skolniekiem un studentiem virsū nāk domas par nākotnes plāniem vai arī par to kā labāk tikt galā ar parādiem. Personīgajā lauciņā, manuprāt, visi mēs gatavojamies vasarai, vai vasaras periodam (kas ir nedaudz garāks). Tas ir laiks, kurā mēs piepildam savas idejas un dodamies ceļojumos un visādi citādi izpaužam sevi.

Tādēļ es arī novēlu - mainies! Dari to ar prieku un atvērtu prātu.

Delimitation - ar terminu "Darīt" tiek atzīmētas reālas darbības, nevis plāni, izteikti vārdi, vai filosofiskas atziņas.

Conclusions - let's get out of here! :)

Kāds ir Tavs pavasaris?

Realitāte

Nu jau esmu oficiāli, praktiski un teorētiski līdz pat ausu dziļumiem iekšā bakalaura darba rakstīšanas procesā. Ārā vairs no tā neizkļūt līdz nebūs pabeigts. Nu tā, kā Rīga pabeigts. Pagaidām.

Šodien pārslēdzos no "literature review" rakstīšanas uz metodoloģiju un pamanīju, ka otrais man patiešām daudz vairāk iet pie sirds - ir lielāka izpratne, brīvāka sajūta un top kaut kas patiešām patīkams.

Tas man atgādināja par manu jau ieilgušo domu par to kas tieši man nepatīk Ŗīgā. Informācija, izvēles, iespējas. Tas viss ir labi līdz mirklim, kad to kļūst pārāk daudz. Ja ir pārāk daudz informācijas, nevar īsi un skaidri izteikt domu. Ja ir pārāk daudz izvēļu, nevar veikt skaidru izvēli. Ja ir pārāk daudz iespēju, nevar saprast kura ir vispiemērotākā.

Es sajutos līdzīgi ka 1900 filmā "The Legend of 1900". Viņš nespēja pamest kuģi, uz kura bija dzīvojis visu mūžu, lai dotos pilsētā. Tur bija pārāk daudz ielu, pārāk daudz māju, cilvēku. Arī man mūzika sanāk skaistāka, ja instrumenta taustiņi un iespējas ir ierobežotas.

Kā ir Tev?

Take piano: keys begin, keys end. You know there are 88 of them. Nobody can tell you any different. They are not infinite. You're infinite... And on those keys, the music that you can make... is infinite. I like that. That I can live by...

Kopā metami stāsti

Viss sākās, kad man bija 5 gadi. Man skauda, ka Klāvs (vai arī Mārtiņš) tik ilgi glauda Māra lielo melno, bet patiešām sirsnīgo, suni. Nolēmu, ka pietiek! Pagrūdu viņu malā un pats gāju klāt sunim. Suns, jau cienījama vecuma kungs, nolēma izmantot iespēju, lai sniegtu man kārtīgu mācību - iekoda rokā. Kā jau savos piecos gados, izmantoju visefektīvāko metodi kā iegūt kko labu no situācijas - skrēju mājās raudādams. Nekas labs nesanāca - ielika man slimnīcā uz ~nedēļu.

Tā nu man radās bailes no suņiem, ar kurām vēl tagad cīnos. Šovakar bija plāns šīs bailes izaicināt un doties pie draugiem - jaunās Grandānu ģimenes - kur nu jau mīt 8 suņi. Jā, tieši tā, 8 suņi! Ierodoties mani pārsteidza mātes miers un 7 mazie rūķi izskatījās pārsteidzoši forši.

Stāsta morāle - 7 mazie stafordšīras terjera un boksera kucēni (4 džeki un 3 čiksas) meklē jaunas mājas. Varat pieteikties pie manis ;)

bildes skatiet http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=33454169&galleryIgnoreCount

Kad miegs nenāk

Neesmu jau gadus divus, trīs pat mēģinājis rakstīt blogu. Bet nu šeit arī esmu, atkal stāstīšu lielākoties par to, kas notiek manā galvā un tās tiešā tuvumā.

Mūsu katru dzīve piedzīvo kāpumus un kritumus. Varētu teikt, ka tā uzvedās līdzīgi kā "biznesa cikls" uzņēmumiem. Un nu visi, kā nu spēdami mēs cenšamies šo ciklu noturēt pieauguma posmā, bet parasti - nesanāk. Pieauguma posms ir iespējams tad, ja ir mērķis, ja ir ideāli pēc kuriem tiekties un mirklī, kad iestājas krīze, ir viegli pieņemt grūto lēmumu un piespiest sevi turpināt darboties.

Es šobrīd esmu šķietami situācijā, kur man ir jāmeklē jauni mērķi un ideāli. Man tagad nenāk miegs. Tad, kad man nenāk miegs, man patīk skatīties filmas vai lasīt. To arī darīšu. Šeit atgriezīšos, kad būs vairāk iedvesmas!