Mēs katrs ticam un esam atvērti kādai cilvēka vēlmju izpausmei. Citi (noteikti ne es) tic pareģiem, citi dodas uz baznīcu, citi tic mīlestībai, kamēr es ticu cilvēcīgumam. Ticu patiesībai. Tāpēc esmu vairāk atvērts ticēt stāstiem, kuri ir pasniegti šādā veidā. Iespējams, ka Tu to neredzēsi tāpat kā es. Bet iesaku šo hipotēzi izvirzīt testēšanai.
Es rakstu šo ziņu ne kā filmu kritiķis, vai uzdodamies par šī mākslas paveida ekspertu. Es tāds neesmu. Esmu mērķauditorija, vai vienkārši auditorija. Esmu subjekts. Esmu populācija. Esmu cilvēks. Bet stāsts un tam sekojošā filma "Extremely Loud and Incredibly Close" ir, kas vairāk kā parasts stāsts. Tas ir stāsta paraugs. Piemērs. Laterālās domāšanas izpausme stāstā. Dzīvības ūdens.
Un šoreiz runāšu par filmu. Uzreiz ir jāpiezīmē, ka es vispirms izlasīju grāmatu. Un filmā nebija ne tuvu tik daudz iedvesmas, sakārtotības, daudzveidības, wittyness un skaistas detaļas. Filmā nebija tās par paraugu uzskatāmās vārdu spēles, kas grāmatu padara par reliktu. Filmā nebija pastāstīti stāsti, kuri grāmatā aizņēma nodaļas. Un tas tikai tāpēc, ka mūsdienu cilvēks nav spējīgs nosēdēt 4 stundas kinoteātra krēslā. Fuckotash you! (quoted from the movie)
Uzskaitot visu šo es vēlos pateikt to, ka filma bija un ir nekas mazāk kā fantastiska! Lieliska aktieru spēle, skaists vizuālais noformējums, brīnišķīgs muzikālais pavadījums un, kā jau minēju, stāsts, kas spēj aizskart skatītāju sirdis. Manu tajā skaitā.
Un kā šai filmai to izdodas paveikt -> apelējot pie patiesības kā vērtības un meklējot ikviena Raison d'etre. Things have to make sense. Un vēl - ja mēs runājam par prāta skaistumu, tad Beautiful Mind (arī lieliska filma) nobāl šajā kategorijā Safrāna Foera (grāmatas autors) radītā tēla priekšā.
Neliels skaidrojums - pastāv tāds teiciens kā "Kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus." Un tas māca mūs un dod racionalizējumu tam, ka no sliktas pieredzes mēs patiešām varam mācīties. Nu skaisti, BET tas, kas mūs nenogalina, bieži vien mūs sāpina, satriec, sakauj (kā teica man tuvs cilvēks "gribējās tādus sa-sa-sa SAlikt kopā" :) ) un tad ir jāprot arī to atzīt. Ir jāmāk izjust skumjas. Ir jāprot pateikt, ja sajūtas ir vienkārši pēc suņa (atvainojos visiem enerģijas pilnajiem suņiem). Un šis stāsts arī to parāda vienkārši skaisti. Neizliecies, ka viss ir labi, ja nav. Nemelo pats sev un citiem! Un neturi mēli aiz zobiem, ja redzi netaisnību (skat. Pay It Forward). Un nav tā, ka viss beidzas labi (skat. iepriekšējo atsauci).
Starp visām tām izvēlēm, kas mums ir jāizdara diendienā, mēs varam izvēlēties to "pareizo" un tāpat nonākt situācijā, kas nav laba ne mums, ne apkārtējiem. Tāpēc katram ir vajadzīga sava karte, pēc kuras vadīties savā dzīvē. Savs Raison d'etre. Savs dzinulis. Vai Tu zini savējo?
Noskaties filmu. Padomā, vai Tu zini savu iemeslu. Vai Tu zini, kurš darbarīks no kastes Tu esi? Un pievērs uzmanību tam, cik skaisti tas izskatās, ja ir vairāki cilvēki ar vienu un to pašu Raison. Cik tālu izplešas visas robežas, ja cilvēks prot pastāvēt gan realitātē, gan tajā skaistajā pasaulē, ko sauc par kopējiem sapņiem. Cik augstu Tu vari uzšūpoties? Šī dāvana, kas ir reta un nepienākas katram no mums, ir tas pēc kā es uzskatu, ka ir vērts tiekties un nebaidīties riskēt.
To recap - tur ir parādīts viss no pamatiem līdz pat sapņu kalnu virsotnēm un ir parādīts, kas notiek tad, ja viss nebeidzas labi. Viss tāpat beidzas. Nāk un aiziet tālumā, ja tā ir vieglāk saprast. Un, ja filmu nevar saprast, tad iesaku izlasīt grāmatu.
sestdiena, 2012. gada 7. aprīlis
sestdiena, 2011. gada 12. novembris
Vēsturiskie slāņi katrā no mums
90% no cilvēka rīcības ir reakcija uz pirmajos 7 dzīves gados piedzīvoto. (@ingipingii twitter ieraksts iesēdies manā prātā)
Vai tā patiešām ir? Katram individuālim tas nav pa spēkam izvērtēt, jo daudzi lēmuma pieņemšanas/rīcības procesi notiek neapzināti. Bet to ļoti labi varu iedomāties, jo es rīkojos vadoties pēc savas kopējās pieredzes. Tas, ko iesaku citiem ir kas tāds, ar ko man pašam ir bijusi laba pieredze un, piemēram, uz krīzi Latvijā es skatos caur savām brillēm.
Šorīt, braucot no Grobiņas uz Rīgu iznāca parunāt (vairāk paklausīties) ar sievieti labākos gados ;) Viņas stāsts ir gana interesants - pāreja no Padomju režīma, kad vairumam tika piešķirta dzīvesvieta un garantēts darbs uz jaukto Eiropas ekonomiku vēl joprojām spēlējās viņas galvā un dzīvē. Kamēr es vēl joprojām skeptiski skatos uz to, ka viss absolūti mainījās 2008.gada nogalē un pēkšņi Latviešiem bija teju uz pusi mazākas algas un līdzekļi, tik parādi palika tie paši, mana sarunu biedre nespēja pieņemt statistisko datu vēstījumu, kuriem būtu jāatspoguļo situācija valstī kopumā. (Algu kritums palicis 10% robežās kopš 2008.gada (http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/iedzivotaju-ienemumi-galvenie-raditaji-30268.html) un bijis arī pietiekami līdzīgs cenu kritums tajā laikā. <- par šo man gribētos uzzināt vairāk - kuras ir tās robežgrupas, kuras cieta daudz vairāk? Vai ir ļoti atšķirīgi efekti Rīgā un reģionos? Un kādas ir izmaiņas pieejamajā preču buķetē? Pa sabiedrības daļām, nevis kopumā)
Tas, cik ļoti mūsu uzskati par kopējo situāciju ir atkarīgi no mūsu pašu pieredzes, ļoti labi pierādās šajā gadījumā. Un, diemžēl, mūsu pieredze ir ļoti atkarīga no medijos atspoguļotā. Bet par to citureiz. Un vispār - kāda man daļa gar kopējo situāciju? Es teiktu, ka liela -> ir jābūt kopējai idejai par virzību. Par to arī citreiz.
Vai Tev arī nešķiet, ka Padomju laika režīma īpatnība, ka viss tika iedalīts Latviešiem, nav parūpējies par to, ka tagad Latviešiem ir tik ļoti liela vēlme kaut ko saņemt pa brīvu? Mēs taču dzīvojam tirgus ekonomikā, kur katrai precei tiek piedēvēta vērtība. Kāpēc, lai vispār mēs gribētu censties saņemt kaut ko par brīvu? Un es nerunāju par personīgajām attiecībām/dāvanām/... .
Mans uzskats ir tas, ka mūsu mērķis ir veidot tādu dzīvi kādu vēlamies, iztēlojamies sev. Kas var tikt saīsināts līdz domai, ka mēs savu laiku izmantojam, lai darītu lietas, kuras mums rada patīkamas emocijas un sniedz gandarījumu. Bet es arī esmu cilvēks, kurš spēj gūt gandarījumu no ikdienišķām lietām. Vēl man nav nepieciešamība pēc varas, intrigām.
Visa šī saruna un tie konteksti, kuri tika apspriesti man lika apdomāties par to, pie kura slāņa es patiesībā piederu (Lai arī es esmu vienkārši es nevis 67% vidējais Latvietis). Es patiešām varu šobrīd atļauties dzīvot tādu dzīvi, kādu es šobrīd vēlos. Esmu labi nodrošināts gan ar darbu, gan līdzekļiem, gan vērtīgiem kontaktiem un draugiem. Man šķiet normāli neizdarīt savu izvēli pēc cenas, bet gan pēc tā, ko es no tā iegūstu. Man patīk labas lietas - dzīvē svarīgi šķita iegādāties ilgstošas preces ar lielu pievienoto vērtību.
Braukt uz Rīgu ar auto, lai būtu iespēja parunājoties gūt jaunu pieredzi, izvēlēties darbus apdarīt McCafe, kur noteikti ir jābūt WiFi, jauns gadžets, pieklājīgs apģērbs, Rīgas Laiks un laika neesamība - es esmu citas paaudzes pārstāvis.
skolotājs Jānis
Vai tā patiešām ir? Katram individuālim tas nav pa spēkam izvērtēt, jo daudzi lēmuma pieņemšanas/rīcības procesi notiek neapzināti. Bet to ļoti labi varu iedomāties, jo es rīkojos vadoties pēc savas kopējās pieredzes. Tas, ko iesaku citiem ir kas tāds, ar ko man pašam ir bijusi laba pieredze un, piemēram, uz krīzi Latvijā es skatos caur savām brillēm.
Šorīt, braucot no Grobiņas uz Rīgu iznāca parunāt (vairāk paklausīties) ar sievieti labākos gados ;) Viņas stāsts ir gana interesants - pāreja no Padomju režīma, kad vairumam tika piešķirta dzīvesvieta un garantēts darbs uz jaukto Eiropas ekonomiku vēl joprojām spēlējās viņas galvā un dzīvē. Kamēr es vēl joprojām skeptiski skatos uz to, ka viss absolūti mainījās 2008.gada nogalē un pēkšņi Latviešiem bija teju uz pusi mazākas algas un līdzekļi, tik parādi palika tie paši, mana sarunu biedre nespēja pieņemt statistisko datu vēstījumu, kuriem būtu jāatspoguļo situācija valstī kopumā. (Algu kritums palicis 10% robežās kopš 2008.gada (http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/iedzivotaju-ienemumi-galvenie-raditaji-30268.html) un bijis arī pietiekami līdzīgs cenu kritums tajā laikā. <- par šo man gribētos uzzināt vairāk - kuras ir tās robežgrupas, kuras cieta daudz vairāk? Vai ir ļoti atšķirīgi efekti Rīgā un reģionos? Un kādas ir izmaiņas pieejamajā preču buķetē? Pa sabiedrības daļām, nevis kopumā)
Tas, cik ļoti mūsu uzskati par kopējo situāciju ir atkarīgi no mūsu pašu pieredzes, ļoti labi pierādās šajā gadījumā. Un, diemžēl, mūsu pieredze ir ļoti atkarīga no medijos atspoguļotā. Bet par to citureiz. Un vispār - kāda man daļa gar kopējo situāciju? Es teiktu, ka liela -> ir jābūt kopējai idejai par virzību. Par to arī citreiz.
Vai Tev arī nešķiet, ka Padomju laika režīma īpatnība, ka viss tika iedalīts Latviešiem, nav parūpējies par to, ka tagad Latviešiem ir tik ļoti liela vēlme kaut ko saņemt pa brīvu? Mēs taču dzīvojam tirgus ekonomikā, kur katrai precei tiek piedēvēta vērtība. Kāpēc, lai vispār mēs gribētu censties saņemt kaut ko par brīvu? Un es nerunāju par personīgajām attiecībām/dāvanām/... .
Mans uzskats ir tas, ka mūsu mērķis ir veidot tādu dzīvi kādu vēlamies, iztēlojamies sev. Kas var tikt saīsināts līdz domai, ka mēs savu laiku izmantojam, lai darītu lietas, kuras mums rada patīkamas emocijas un sniedz gandarījumu. Bet es arī esmu cilvēks, kurš spēj gūt gandarījumu no ikdienišķām lietām. Vēl man nav nepieciešamība pēc varas, intrigām.
Visa šī saruna un tie konteksti, kuri tika apspriesti man lika apdomāties par to, pie kura slāņa es patiesībā piederu (Lai arī es esmu vienkārši es nevis 67% vidējais Latvietis). Es patiešām varu šobrīd atļauties dzīvot tādu dzīvi, kādu es šobrīd vēlos. Esmu labi nodrošināts gan ar darbu, gan līdzekļiem, gan vērtīgiem kontaktiem un draugiem. Man šķiet normāli neizdarīt savu izvēli pēc cenas, bet gan pēc tā, ko es no tā iegūstu. Man patīk labas lietas - dzīvē svarīgi šķita iegādāties ilgstošas preces ar lielu pievienoto vērtību.
Braukt uz Rīgu ar auto, lai būtu iespēja parunājoties gūt jaunu pieredzi, izvēlēties darbus apdarīt McCafe, kur noteikti ir jābūt WiFi, jauns gadžets, pieklājīgs apģērbs, Rīgas Laiks un laika neesamība - es esmu citas paaudzes pārstāvis.
skolotājs Jānis
piektdiena, 2011. gada 7. oktobris
If bullshit man could save the world
Kamēr manas domas par skolotājiem, mācīšanos un mainīšanos pašas mainās un vairojas diendienā, es cenšos nedaudz arī paķert šo to no citiem interesantiem tematiem. Un šodien tā būs muļķība.
Piedāvāju nelielu ieskatu dažās domās par līdzīgiem tematiem. Teksts var būt grūti uztverams un ir tādā atziņu formātā pa rindkopām. Tas atkal ir tikai nepabeigts uzmetums ar iespēju to papildināt. To vari darīt arī tu!
Roterdamas Erasms ir sarakstījis satīru "Muļķības Slavinājums" un tajā tiek paustas dažādas idejas kā cilvēciskā dieviete Muļķība iespaido cilvēku un dievu dzīves. Un, vēl esot tikai šī darba pirmajā pusē, man patiešām šķiet, ka muļķības slavināšana kā kas cilvēka dzīves cienīgs un labs, ir atbalstāma.
Kāpēc? Cilvēka pastāvešana, kādu mēs to pazīstam, ir grūti iedomājama bez muļķībām, neapdomātiem lēmumiem, baudkāres, aizmāršības un citām nelielām muļķībām, acīmredzamu nezināšanu. Kas iepriecina.
Šajā mirklī jautājums par to, vai muļķība ir kas labs vai slikts (vēlams vai nevēlams), pārtop izvēlē.
... un jautājumā par to kāda dzīve ir cilvēkam piemērotāka. Un vai muļķība nav gudra? (Un vai šie divi vārdi ir pretstati.)
Uz lielajām domām par to kā muļķība iederas cilvēka dzīvē un par to, vai, izskaužot muļķību, var tikt atrisinātas jebkādas sabiedrības, vai individuālās problēmas, mani uzvedināja video par Bullshit-man. Noskaties arī tu! http://ejuz.lv/blsht Tas aizņem tikai 51 sekundi (+laiks, cik ilgi video lādējas un ko tu pavadi pēc tam, skatoties citus video/apdomājot redzēto/tvītojot utt.) Tā ideja nav gluži par muļķības kā tādas izskaušanu, bet man uzreiz gribējās domāt, ka dzīve bez Bullshit-ošanas ikvienā sarunā, jebkādā līmenī, nebūtu iespējama. Mums ir nepieciešama muļķība, lai varētu pastāvēt. Lai justu, ka esam dzīvi. Lai radītu prieku, vismaz nedaudz bērnišķīgu prieku par to, ka muļķība pastāv.
Šobrīd uz savas ādas izjūtu to kā tālāk dodoties dzīvē saprotu, cik ļoti maz es patiesībā zinu. Ja vēl 5 gadus atpakaļ jutos drošs un zinošs, tad tagad esmu atklājis tik daudz kā, ko nezinu, un šķiet, ka tik ļoti daudz ko var skatīt visādos veidos. Jo vecāks, jo muļķāks. Bet varbūt muļķība patiešām nav peļama.
Skatoties iluzionista Derrena Brauna video, ieguvu jaunu domu par to kā skatīties uz ideāliem. Jautājums par to, vai kaut kas ir patiess, pareizs, gudrs, ir tikai daļa no jautājuma par to, kas sniedz vairāk labumu cilvēkam. Tiecoties uz ideāliem ir svarīgi apdomāt to kā tas iespaido cilvēkus.
http://ejuz.lv/d1 (pie 7:40 ir galvenā atziņa. Stāsts ir par cilvēku, kurš prot sazināties ar mirušajiem.)
http://ejuz.lv/d2 (Sākot no 4:50 ir teksts, kuru citēju. Stāsts par dažādiem cilvēkiem ar īpašām spējām. "All the belief systems work in similar ways. We all notice what supports our beliefs and disregard the rest", "Any of these beliefs could absolutely be true, but it's passion, not knowledge that teaches us to be certain of it".)
Par ideālu esmu uzlicis to, ka cilvēks zina un prot pēc iespējas vairāk. Zinātkāre mani ir virzījusi ļoti izteikti vienā virzienā. Līdz dabiski atdūros pret sienu. Šī siena parādījās mirklī, kad nebiju vairs pārliecināts par to kā rīkoties situācijā, kur labam cilvēkam ir nepieciešama palīdzība. Šķita, ka zinu racionālu risinājumu problēmai, bet sajūtās šķita, ka daudz lietderīgāk būs kopīgi nezināt, kopīgi izjust. Kopš tā brīža esmu jau vairākkārtīgi ievērojis, ka tas, ko cilvēki meklē, tas, kas varbūt padara mūs nedaudz laimīgākus, ir iracionalitāte, ilūzijas, iedvesma. Vai katrai problēmai patiešām ir racionāls risinājums? Vai tā ir muļķība nerisināt kādu problēmu? Un vai ir vērtīgi pārkāpt pāri muļķībām, skatīt kādas lielākas kopsakarības? Vai ir kāds augstāks ideāls par ikviena cilvēka dzīvību?
Varētu jau pārkāpt pāri savām muļķībām un robežām, bet vai kāds teorētisks ideāls var būt svarīgāks par to, kas pastāv ikviena cilvēka prātā?
Attālinot līdz jautājumiem par cilvēka dzīvi un dzīvību, to kas ir ārpus tās, mēs nonākam pie jautājumiem, kurus cilvēks objektīvi nav spējīgs atbildēt. Bet viens no lielākajiem jautājumiem man paveras - Vai ir muļķīgi domāt par to, vai Dievs (vai arī dievs un dievi, dievības) pastāv? http://www.youtube.com/watch?v=kKOS4I6pUuY&feature=related (skat. video beigas un atbildi)
Atā un arlabunakti!
Piedāvāju nelielu ieskatu dažās domās par līdzīgiem tematiem. Teksts var būt grūti uztverams un ir tādā atziņu formātā pa rindkopām. Tas atkal ir tikai nepabeigts uzmetums ar iespēju to papildināt. To vari darīt arī tu!
Roterdamas Erasms ir sarakstījis satīru "Muļķības Slavinājums" un tajā tiek paustas dažādas idejas kā cilvēciskā dieviete Muļķība iespaido cilvēku un dievu dzīves. Un, vēl esot tikai šī darba pirmajā pusē, man patiešām šķiet, ka muļķības slavināšana kā kas cilvēka dzīves cienīgs un labs, ir atbalstāma.
Kāpēc? Cilvēka pastāvešana, kādu mēs to pazīstam, ir grūti iedomājama bez muļķībām, neapdomātiem lēmumiem, baudkāres, aizmāršības un citām nelielām muļķībām, acīmredzamu nezināšanu. Kas iepriecina.
Šajā mirklī jautājums par to, vai muļķība ir kas labs vai slikts (vēlams vai nevēlams), pārtop izvēlē.
... un jautājumā par to kāda dzīve ir cilvēkam piemērotāka. Un vai muļķība nav gudra? (Un vai šie divi vārdi ir pretstati.)
Uz lielajām domām par to kā muļķība iederas cilvēka dzīvē un par to, vai, izskaužot muļķību, var tikt atrisinātas jebkādas sabiedrības, vai individuālās problēmas, mani uzvedināja video par Bullshit-man. Noskaties arī tu! http://ejuz.lv/blsht Tas aizņem tikai 51 sekundi (+laiks, cik ilgi video lādējas un ko tu pavadi pēc tam, skatoties citus video/apdomājot redzēto/tvītojot utt.) Tā ideja nav gluži par muļķības kā tādas izskaušanu, bet man uzreiz gribējās domāt, ka dzīve bez Bullshit-ošanas ikvienā sarunā, jebkādā līmenī, nebūtu iespējama. Mums ir nepieciešama muļķība, lai varētu pastāvēt. Lai justu, ka esam dzīvi. Lai radītu prieku, vismaz nedaudz bērnišķīgu prieku par to, ka muļķība pastāv.
Šobrīd uz savas ādas izjūtu to kā tālāk dodoties dzīvē saprotu, cik ļoti maz es patiesībā zinu. Ja vēl 5 gadus atpakaļ jutos drošs un zinošs, tad tagad esmu atklājis tik daudz kā, ko nezinu, un šķiet, ka tik ļoti daudz ko var skatīt visādos veidos. Jo vecāks, jo muļķāks. Bet varbūt muļķība patiešām nav peļama.
Skatoties iluzionista Derrena Brauna video, ieguvu jaunu domu par to kā skatīties uz ideāliem. Jautājums par to, vai kaut kas ir patiess, pareizs, gudrs, ir tikai daļa no jautājuma par to, kas sniedz vairāk labumu cilvēkam. Tiecoties uz ideāliem ir svarīgi apdomāt to kā tas iespaido cilvēkus.
http://ejuz.lv/d1 (pie 7:40 ir galvenā atziņa. Stāsts ir par cilvēku, kurš prot sazināties ar mirušajiem.)
http://ejuz.lv/d2 (Sākot no 4:50 ir teksts, kuru citēju. Stāsts par dažādiem cilvēkiem ar īpašām spējām. "All the belief systems work in similar ways. We all notice what supports our beliefs and disregard the rest", "Any of these beliefs could absolutely be true, but it's passion, not knowledge that teaches us to be certain of it".)
Par ideālu esmu uzlicis to, ka cilvēks zina un prot pēc iespējas vairāk. Zinātkāre mani ir virzījusi ļoti izteikti vienā virzienā. Līdz dabiski atdūros pret sienu. Šī siena parādījās mirklī, kad nebiju vairs pārliecināts par to kā rīkoties situācijā, kur labam cilvēkam ir nepieciešama palīdzība. Šķita, ka zinu racionālu risinājumu problēmai, bet sajūtās šķita, ka daudz lietderīgāk būs kopīgi nezināt, kopīgi izjust. Kopš tā brīža esmu jau vairākkārtīgi ievērojis, ka tas, ko cilvēki meklē, tas, kas varbūt padara mūs nedaudz laimīgākus, ir iracionalitāte, ilūzijas, iedvesma. Vai katrai problēmai patiešām ir racionāls risinājums? Vai tā ir muļķība nerisināt kādu problēmu? Un vai ir vērtīgi pārkāpt pāri muļķībām, skatīt kādas lielākas kopsakarības? Vai ir kāds augstāks ideāls par ikviena cilvēka dzīvību?
Varētu jau pārkāpt pāri savām muļķībām un robežām, bet vai kāds teorētisks ideāls var būt svarīgāks par to, kas pastāv ikviena cilvēka prātā?
Attālinot līdz jautājumiem par cilvēka dzīvi un dzīvību, to kas ir ārpus tās, mēs nonākam pie jautājumiem, kurus cilvēks objektīvi nav spējīgs atbildēt. Bet viens no lielākajiem jautājumiem man paveras - Vai ir muļķīgi domāt par to, vai Dievs (vai arī dievs un dievi, dievības) pastāv? http://www.youtube.com/watch?v=kKOS4I6pUuY&feature=related (skat. video beigas un atbildi)
Atā un arlabunakti!
sestdiena, 2011. gada 1. oktobris
Jauns mēness
Pat nezinu no kā ir cēlies nosaukums mēnesis un vai tas ir saistīts ar 27 dienu 7 stundu un 43 minūšu garo mēness fāzi, bet atkal jau viens ir garām un jauns ir iesācies pats no sevis. Šajā pārmaiņu brīdī nenotika nekas. Tikai vienā mirklī pamanīju, ka ir jau oktobris.
Jau aizgājušajā mēnesī [bet ne tikai] sāku ievērot dažādas ne-sakarības, sagadīšanās un nenotikšanu, negaidīšanu. Vienmēr man ir paticis (un, manuprāt, vairāk kā citiem) meklēt sakarības un tās pielietot citā kontekstā. Nesen iemācījos šādu rīcību palikt zem nosaukuma "sistemātiskā domāšana" (vai līdzīgi). Šis triks, ieradums un tendence man ir palīdzējusi tikt galā ar daudzām dzīves situācijām, kad spēju no-orientēties un izdomāt (! no nekā) kādu vēlamu risinājumu, sasaistot kopā daudzas līdzšinējās pieredzes. Nu tāda ir tā sistemātiskā domāšana -> tīkls.
Tikai šis tīkls vienmēr darbojas līdzīgi kā ikviens modelis - tikai noteiktos apstākļos. (Tāpēc arī esmu daudzkārt nošāvis greizi ar risinājumiem). Un tieši pēdējo mēnešu laikā esmu pamanījis, ka šīs šķietamās sakarības nemaz nav tik noteiktas kā es tās redzēju. Es ievēroju, ka citi cilvēki saskata saistības starp melniem kaķiem un paša neveiklību, vai auduma pakāpenisku izdilšanu, ka skolēni saskata gandrīz vienādību starp patikšanu un panākumiem un ka grāmatas stāsta saistības starp noteiktām rīcībām un laimi.
Jā, daudzas saistības bieži izpildās. Bet tāpat lielākā daļa notikumu vienkārši notiek, sagadās, sakrīt, iznāk.
Ir tādas Pamatlietas (manis pielietots nosaukums) kā telpa un laiks. Tās taču ir noteiktas un izmērāmas. Bet arī šīs lietas es pēdējā laikā esmu izlaidis no acīm. Laiks vienkārši ir. Nav dienu, minūšu, stundu, nedēļu un arī mēnešu. Laiks ir vienā lielā gabalā, ne sācies, ne arī beigsies. Ceļošana laikā? Vairs nezinu, kas ar šo ideju ir domāts...
Telpa arī ir ļoti noteikta. Un mums katram kaut kas pieder. Savs stūrītis, istaba, mājas, dzīvoklis, skola. Man ir mājas. Bet tās nav gluži manas. Vismaz es nejūtu tās kā savas. Bet es rīkojos ar tām kā savām, pēc saviem likumiem un ieskatiem. Vēl man ir dzīvesvietas, bet tā ir telpa, kurā būt un tanī pašā mirklī nebūt piederīgam.
Arī telpa man ir sajaukta un tā ir. Laiks ir. Notikumi notiek. Dzīve - gadās.
Gribas nedaudz atkāpties no sakarībām un teikt:"Domāju, tātad domāju", "Dzīvoju, tātad dzīvoju" un turpināšu to darīt sava un citu labuma, prieka un smaidu vārdā.
Arī oktobrī, vai arī tikai šodienai, kura nekad nebeidzas.
Jau aizgājušajā mēnesī [bet ne tikai] sāku ievērot dažādas ne-sakarības, sagadīšanās un nenotikšanu, negaidīšanu. Vienmēr man ir paticis (un, manuprāt, vairāk kā citiem) meklēt sakarības un tās pielietot citā kontekstā. Nesen iemācījos šādu rīcību palikt zem nosaukuma "sistemātiskā domāšana" (vai līdzīgi). Šis triks, ieradums un tendence man ir palīdzējusi tikt galā ar daudzām dzīves situācijām, kad spēju no-orientēties un izdomāt (! no nekā) kādu vēlamu risinājumu, sasaistot kopā daudzas līdzšinējās pieredzes. Nu tāda ir tā sistemātiskā domāšana -> tīkls.
Tikai šis tīkls vienmēr darbojas līdzīgi kā ikviens modelis - tikai noteiktos apstākļos. (Tāpēc arī esmu daudzkārt nošāvis greizi ar risinājumiem). Un tieši pēdējo mēnešu laikā esmu pamanījis, ka šīs šķietamās sakarības nemaz nav tik noteiktas kā es tās redzēju. Es ievēroju, ka citi cilvēki saskata saistības starp melniem kaķiem un paša neveiklību, vai auduma pakāpenisku izdilšanu, ka skolēni saskata gandrīz vienādību starp patikšanu un panākumiem un ka grāmatas stāsta saistības starp noteiktām rīcībām un laimi.
Jā, daudzas saistības bieži izpildās. Bet tāpat lielākā daļa notikumu vienkārši notiek, sagadās, sakrīt, iznāk.
Ir tādas Pamatlietas (manis pielietots nosaukums) kā telpa un laiks. Tās taču ir noteiktas un izmērāmas. Bet arī šīs lietas es pēdējā laikā esmu izlaidis no acīm. Laiks vienkārši ir. Nav dienu, minūšu, stundu, nedēļu un arī mēnešu. Laiks ir vienā lielā gabalā, ne sācies, ne arī beigsies. Ceļošana laikā? Vairs nezinu, kas ar šo ideju ir domāts...
Telpa arī ir ļoti noteikta. Un mums katram kaut kas pieder. Savs stūrītis, istaba, mājas, dzīvoklis, skola. Man ir mājas. Bet tās nav gluži manas. Vismaz es nejūtu tās kā savas. Bet es rīkojos ar tām kā savām, pēc saviem likumiem un ieskatiem. Vēl man ir dzīvesvietas, bet tā ir telpa, kurā būt un tanī pašā mirklī nebūt piederīgam.
Arī telpa man ir sajaukta un tā ir. Laiks ir. Notikumi notiek. Dzīve - gadās.
Gribas nedaudz atkāpties no sakarībām un teikt:"Domāju, tātad domāju", "Dzīvoju, tātad dzīvoju" un turpināšu to darīt sava un citu labuma, prieka un smaidu vārdā.
Arī oktobrī, vai arī tikai šodienai, kura nekad nebeidzas.
svētdiena, 2011. gada 26. jūnijs
Ceļojums
Labvakar,
sen jau neesmu šeit centies neko rakstīt. Lai arī vienā no maniem blociņiem ir saraksts ar idejām priekš bloga. Man ir pie kā atgriezties. Bet šovakar vēlos pastāstīt vienu stāstu no sevis. Ne tikai no sava prāta, savām atmiņām. Patiešām no manis. Tāpēc lūgšu arī Tevi būt šajā stāstā ar pilnu uzmanību.
Es ļoti ilgi neesmu centies un, šķiet, jau tikpat ilgi neesmu spējis izprast kāda izskatās manu (un mūsu) vecvecāku pasaule. Manā agrākajā bērnībā mani vienmēr fascinēja mans opaps, omamma. Viņiem bija laiks man, viņi darīja visneparastākās lietas un bija brīnumdari. Tie ievārījumi, zolīte, gājieni uz garāžām, tamborēšana, adīšana un pavārvāksla, ģeogrāfija un daiļrakstīšana. Jā, man ir palikušas skaistas atmiņas.
Bet bija arī mazāk skaisti mirkļi, kuros es sapratu, ka viņu dzīve tomēr atšķiras no manējās. Slimības, nāve, pensija, neizpratne. Es ļoti pārdzīvoju par visu to, ko viņi vairs nespēja izdarīt.
Kurā mirklī cilvēks pārstāj mācīties?
Nekad neesmu varējis iztēloties kāda ir bijusi viņu dzīve. Sarežģītāka, prasīgāka, varbūt vienmuļāka. Esmu izgājis cauri vienai dienai. ikdienišķai. Viss prasa tik daudz laika. Un tik daudz iespēju vēl nemaz nav atvērtas. Bet es nesaprotu, kas notiek viņu galvās.
Kurā mirklī cilvēks pārstāj mācīties? Šī Latviešu tieksme pēc Brīvības, kura ir izkliegusi savu saucienu vairākkārtīgi - pēdējās reizes Latvijas Ceļa laikā un Barikāžu laikā, taču ir kā nemitīga cīņa par sevi un savu brīvību. Gluži kā kaija Džonatans, kurš mācījās lidot. Lidot ātrāk, vieglāk, lēnāk, asāk... Latviešiem, kuri dzīvoja nebrīvē, taču būtu jābūt izslāpušiem pēc brīvības un pēc visa, ko tā sniedz.
Bet tā nav. Vai arī šis impulss ir apsīcis. Nezinu, kurā mirklī cilvēks pārstāja mācīties. Vai tas bija mirklis, kad plašajā Brīvībā nebija nekas, kam pieķerties? Nevēlēšanās atstāt visu savu līdzšinējo pieredzi nežēlīgajai diskusijai par barību?
Es šodien aizvedu savu omammu, pēdējo no saviem vecvecākiem, kurus vēl varu aizvest, ceļojumā. Mēs ēdām saldējumu un dzērām kafiju. Vispirms bijām tepat Rīgā, tad 20.gadsimta sākumā - Grobiņā, tad aizceļojām līdz Manhetenai un Centrālajam parkam, bijām gan Ziemeļpolā, gan Dienvidpolā, sapratām, ko nozīmē polārā diena un polārā nakts, pastaigājāmies pa Lielo Kanjonu, kuru izēdusi Kolorādo upe, Bijām arī Ķīnas "Avatara" kalnos (kuriem nekādi neatceros nosaukumu) un Indijas biznesa rajonos, Austrālijas tropiskajās pilsētās. Vērojām kā piedzimst jauni cilvēki - pirmais, otrais, trešais, ķīnietis, indietis, sestais...
Jā, mums bija jāpielieto daudz iztēles, bet mēs iemācījāmies daudz ko jaunu un kopīgi pavadījām vakaru. Man patīk, ka viņa smaida.
Māte pēc būtības. Dziedātāja pēc aicinājuma.
Es iesaku - aizvediet savus vecvecākus ceļojumā. Lai vai cik īsā! :)
Un turpinat būt ziņkārīgi.
pirmdiena, 2011. gada 16. maijs
Waiting For Superman
Tikko noskatījos Davis Guggenheim'a filmu "Waiting for Superman". Dokumentālā filma par izglītības sistēmas problēmām un iniciatīvām Amerikas Savienotajās Valstīs. Par to kā šajā filmā parādītais var tikt attiecināts uz Latviju ļoti labi jau ir uzrakstīts http://bit.ly/iqVDhb
Pats tikai vēlos izteikt to, ka šī filma bija mākslinieciski ļoti augstvērtīga un tā var palīdzēt nonākt līdz dažādām atziņām. Emocionāli es sen nebiju bijis tik ļoti personīgi aizkustināts, jo filmā daudzkārt tika parādīts tas, cik ļoti cilvēki tic tam, ka izglītība var mainīt viņu, vai viņu bērnu dzīves. Līdz ar to parādot, ka šīs sistēmas sakārtošana patiešām sniegtu lielu ieguldījumu sabiedrības nākotnē.
Par manām atziņām.
Izglītības sistēma kāda tā tika atainota filmā un arī kādu es to redzu Latvijā, diemžēl, grozās galvenokārt ap pieaugušajiem. Piketi tiek rīkoti par skolotāju algām. Skolas drudžaini cenšas sasniegt skolēnu skaitu kvotas, lai varētu piedāvāt skolotājiem darbu un arī potenciāli jauni darbaspēki netiek pieņemti, jo primārais ir nodrošināt darbu esošajam darba spēkam.
Nevēloties teikt neko par esošo darba spēku - ir klaji redzams, ka šobrīd nav svarīgākais piedāvāt labāko izglītību, plašākās iespējas mūsu visu bērniem, valsts nākotnei. Bet tam būtu jābūt primārajam jautājumam. Izglītība nav bizness. Vismaz tradicionālā nozīmē kā naudas vairošanas instruments. Izglītība, skolas un atbalstošās iestādes ir domātas tam, lai veidotu pārtikušu, laimīgu un panākumiem bagātu sabiedrību un tam arī ir jābūt primārajam mērķim. Tad var runāt par ilgtspējību un noteikti svarīgo finansiālo nodrošinājumu skolotājiem, skolām un motivācijas celšanu. Bet kamēr bērnu nākotne, rezultāti un iespējas nav primārais, tikmēr nav arī tiesības runāt par šiem jautājumiem.
Bet vēl šī filma sniedz ieskatu tajā, cik ļoti dabiski cilvēkam ir mācīties. Geoffrey Canada ir skolotājs un izglītības aktīvists, kurš uzsāka iniciatīvu, kura sniedz kvalitatīvu (ļoti darbietilpīgu) izglītību problēmu reģionos. Un rezultāti pierādīja to, ka aktīvs atbalsts jebkādiem jauniešiem noved pie rezultātiem zināšanu līmenī.
Tas tikai ilustrē to, ka ikviens var iemācīties un paplašināt sevi pāri savām dabiskajām robežām. Kāpēc tad cilvēki, pamazām pieaugot, beidz mācīties? Es pats jūtu, ka es to neesmu darījis savā ikdienā. Mani uzskati pamazām ierūsē un kritiski paskatoties uz saviem viedokļiem, es nespēju tos motivēt, jo esmu pārstājis pie tiem strādāt. Jā, pieaugušajiem cilvēkiem ir jāapietas ar ļoti lielu informācijas daudzumu. Iespējams lielāku kā bērniem, bet noteikti nevajadzētu pieķerties pie seniem uzskatiem, bet gan mācīties un turpināt izaicināt sevi.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Šis teiciens lieliski pasaka formulu kā turpināt augt un palielināt savas iespējas pasaulē, tikai, šķiet, ka tas tiek pārāk maz izmantots.
sestdiena, 2011. gada 23. aprīlis
Nāc ārā
Jā, pēdējās dienās ir bijis lielisks laiks ārā un es ceru, ka Jūs visi paguvāt to tā pa īstam izbaudīt. Arī es pabiju pie jūras, dziļākos un seklākos laukos, mežos un mājās. Bet ne par to šoreiz vēlos runāt.
Man ļoti patīk fotografēt, patīk arī zīmēt, muzicēt, dziedāt un improvizēt. Tikai pēdējo pāris gadu laikā es šajās jomās esmu tomēr nedaudz apstājies uz vietas. Paņemot, fotoaparātu rokā, man nemaz pārāk negribējās bildēt, nebija šī dzirkstele, šis iekšējais mākslinieks. Ģitāra bieži vien apputēja ar biezu putekļu kārtu un visas pārējās lietas arī palika bešā.
Kā jau paredzējāt - mans iekšējais mākslinieks lēnām, bet pamazām atmožas. Es sāku atkal saredzēt dažādus kadrus un kompozīcijas, sajūtu un atrodu dziesmas, kuras vēlos iemācīties, kā arī ķeros pie dažādiem zīmēšanas rīkiem.
Tas viss nenotika uzreiz, tas notiek pamazām, bet es to jūtu. Pirmā nāca ģitāra, uz kuras mācījos pāris mīļas dziesmas kā, piemēram, šīs http://www.youtube.com/watch?v=XFkzRNyygfk ; http://www.youtube.com/watch?v=xem6DoA52Uo&feature=related
Tad arī beidzot tika noorganizēta neliela fotosesija pie skolas priekš draugiem. Un tad vakar bildēju savus trakos vecākus, kuri ar draugiem izdomāja aiziet 26 km pārgājienā pie Pāvilostas.
Šovakar ar lielu rūpību piegāju olu krāsošanai un tā sajūta, brīvā miera sajūta, kas pārņem, kad var nodoties kā radīšanai (šajā gadījumā zīmējumu un rakstu radīšanai) mani iepriecināja.
Laikā, kad ir ļoti maz kā skaidra man dzīvē, šie mazie mirkļi mani ļoti iepriecina. Tad katram Jums nedaudz šī prieka.
Kā notiek olu krāsošana jums?
Un protams - rītdien atkal dodamies ĀRĀ! :)
Jānis
Abonēt:
Ziņas (Atom)