If bullshit man could save the world

Kamēr manas domas par skolotājiem, mācīšanos un mainīšanos pašas mainās un vairojas diendienā, es cenšos nedaudz arī paķert šo to no citiem interesantiem tematiem. Un šodien tā būs muļķība.

Piedāvāju nelielu ieskatu dažās domās par līdzīgiem tematiem. Teksts var būt grūti uztverams un ir tādā atziņu formātā pa rindkopām. Tas atkal ir tikai nepabeigts uzmetums ar iespēju to papildināt. To vari darīt arī tu!





Roterdamas Erasms ir sarakstījis satīru "Muļķības Slavinājums" un tajā tiek paustas dažādas idejas kā cilvēciskā dieviete Muļķība iespaido cilvēku un dievu dzīves. Un, vēl esot tikai šī darba pirmajā pusē, man patiešām šķiet, ka muļķības slavināšana kā kas cilvēka dzīves cienīgs un labs, ir atbalstāma.

Kāpēc? Cilvēka pastāvešana, kādu mēs to pazīstam, ir grūti iedomājama bez muļķībām, neapdomātiem lēmumiem, baudkāres, aizmāršības un citām nelielām muļķībām, acīmredzamu nezināšanu. Kas iepriecina.

Šajā mirklī jautājums par to, vai muļķība ir kas labs vai slikts (vēlams vai nevēlams), pārtop izvēlē.
... un jautājumā par to kāda dzīve ir cilvēkam piemērotāka. Un vai muļķība nav gudra? (Un vai šie divi vārdi ir pretstati.)

Uz lielajām domām par to kā muļķība iederas cilvēka dzīvē un par to, vai, izskaužot muļķību, var tikt atrisinātas jebkādas sabiedrības, vai individuālās problēmas, mani uzvedināja video par Bullshit-man. Noskaties arī tu! http://ejuz.lv/blsht Tas aizņem tikai 51 sekundi (+laiks, cik ilgi video lādējas un ko tu pavadi pēc tam, skatoties citus video/apdomājot redzēto/tvītojot utt.) Tā ideja nav gluži par muļķības kā tādas izskaušanu, bet man uzreiz gribējās domāt, ka dzīve bez Bullshit-ošanas ikvienā sarunā, jebkādā līmenī, nebūtu iespējama. Mums ir nepieciešama muļķība, lai varētu pastāvēt. Lai justu, ka esam dzīvi. Lai radītu prieku, vismaz nedaudz bērnišķīgu prieku par to, ka muļķība pastāv.

Šobrīd uz savas ādas izjūtu to kā tālāk dodoties dzīvē saprotu, cik ļoti maz es patiesībā zinu. Ja vēl 5 gadus atpakaļ jutos drošs un zinošs, tad tagad esmu atklājis tik daudz kā, ko nezinu, un šķiet, ka tik ļoti daudz ko var skatīt visādos veidos. Jo vecāks, jo muļķāks. Bet varbūt muļķība patiešām nav peļama.

Skatoties iluzionista Derrena Brauna video, ieguvu jaunu domu par to kā skatīties uz ideāliem. Jautājums par to, vai kaut kas ir patiess, pareizs, gudrs, ir tikai daļa no jautājuma par to, kas sniedz vairāk labumu cilvēkam. Tiecoties uz ideāliem ir svarīgi apdomāt to kā tas iespaido cilvēkus.
http://ejuz.lv/d1 (pie 7:40 ir galvenā atziņa. Stāsts ir par cilvēku, kurš prot sazināties ar mirušajiem.)
http://ejuz.lv/d2 (Sākot no 4:50 ir teksts, kuru citēju. Stāsts par dažādiem cilvēkiem ar īpašām spējām.  "All the belief systems work in similar ways. We all notice what supports our beliefs and disregard the rest", "Any of these beliefs could absolutely be true, but it's passion, not knowledge that teaches us to be certain of it".)

Par ideālu esmu uzlicis to, ka cilvēks zina un prot pēc iespējas vairāk. Zinātkāre mani ir virzījusi ļoti izteikti vienā virzienā. Līdz dabiski atdūros pret sienu. Šī siena parādījās mirklī, kad nebiju vairs pārliecināts par to kā rīkoties situācijā, kur labam cilvēkam ir nepieciešama palīdzība. Šķita, ka zinu racionālu risinājumu problēmai, bet sajūtās šķita, ka daudz lietderīgāk būs kopīgi nezināt, kopīgi izjust. Kopš tā brīža esmu jau vairākkārtīgi ievērojis, ka tas, ko cilvēki meklē, tas, kas varbūt padara mūs nedaudz laimīgākus, ir iracionalitāte, ilūzijas, iedvesma. Vai katrai problēmai patiešām ir racionāls risinājums? Vai tā ir muļķība nerisināt kādu problēmu? Un vai ir vērtīgi pārkāpt pāri muļķībām, skatīt kādas lielākas kopsakarības? Vai ir kāds augstāks ideāls par ikviena cilvēka dzīvību?

Varētu jau pārkāpt pāri savām muļķībām un robežām, bet vai kāds teorētisks ideāls var būt svarīgāks par to, kas pastāv ikviena cilvēka prātā?

Attālinot līdz jautājumiem par cilvēka dzīvi un dzīvību, to kas ir ārpus tās, mēs nonākam pie jautājumiem, kurus cilvēks objektīvi nav spējīgs atbildēt. Bet viens no lielākajiem jautājumiem man paveras - Vai ir muļķīgi domāt par to, vai Dievs (vai arī dievs un dievi, dievības) pastāv? http://www.youtube.com/watch?v=kKOS4I6pUuY&feature=related (skat. video beigas un atbildi)

Atā un arlabunakti!

Jauns mēness

Pat nezinu no kā ir cēlies nosaukums mēnesis un vai tas ir saistīts ar 27 dienu 7 stundu un 43 minūšu garo mēness fāzi, bet atkal jau viens ir garām un jauns ir iesācies pats no sevis. Šajā pārmaiņu brīdī nenotika nekas. Tikai vienā mirklī pamanīju, ka ir jau oktobris.

Jau aizgājušajā mēnesī [bet ne tikai] sāku ievērot dažādas ne-sakarības, sagadīšanās un nenotikšanu, negaidīšanu. Vienmēr man ir paticis (un, manuprāt, vairāk kā citiem) meklēt sakarības un tās pielietot citā kontekstā. Nesen iemācījos šādu rīcību palikt zem nosaukuma "sistemātiskā domāšana" (vai līdzīgi). Šis triks, ieradums un tendence man ir palīdzējusi tikt galā ar daudzām dzīves situācijām, kad spēju no-orientēties un izdomāt (! no nekā) kādu vēlamu risinājumu, sasaistot kopā daudzas līdzšinējās pieredzes. Nu tāda ir tā sistemātiskā domāšana -> tīkls.
 Tikai šis tīkls vienmēr darbojas līdzīgi kā ikviens modelis - tikai noteiktos apstākļos. (Tāpēc arī esmu daudzkārt nošāvis greizi ar risinājumiem). Un tieši pēdējo mēnešu laikā esmu pamanījis, ka šīs šķietamās sakarības nemaz nav tik noteiktas kā es tās redzēju. Es ievēroju, ka citi cilvēki saskata saistības starp melniem kaķiem un paša neveiklību, vai auduma pakāpenisku izdilšanu, ka skolēni saskata gandrīz vienādību starp patikšanu un panākumiem un ka grāmatas stāsta saistības starp noteiktām rīcībām un laimi.
 Jā, daudzas saistības bieži izpildās. Bet tāpat lielākā daļa notikumu vienkārši notiek, sagadās, sakrīt, iznāk.

 Ir tādas Pamatlietas (manis pielietots nosaukums) kā telpa un laiks. Tās taču ir noteiktas un izmērāmas. Bet arī šīs lietas es pēdējā laikā esmu izlaidis no acīm. Laiks vienkārši ir. Nav dienu, minūšu, stundu, nedēļu un arī mēnešu. Laiks ir vienā lielā gabalā, ne sācies, ne arī beigsies. Ceļošana laikā? Vairs nezinu, kas ar šo ideju ir domāts...
 Telpa arī ir ļoti noteikta. Un mums katram kaut kas pieder. Savs stūrītis, istaba, mājas, dzīvoklis, skola. Man ir mājas. Bet tās nav gluži manas. Vismaz es nejūtu tās kā savas. Bet es rīkojos ar tām kā savām, pēc saviem likumiem un ieskatiem. Vēl man ir dzīvesvietas, bet tā ir telpa, kurā būt un tanī pašā mirklī nebūt piederīgam.

 Arī telpa man ir sajaukta un tā ir. Laiks ir. Notikumi notiek. Dzīve - gadās.

 Gribas nedaudz atkāpties no sakarībām un teikt:"Domāju, tātad domāju", "Dzīvoju, tātad dzīvoju" un turpināšu to darīt sava un citu labuma, prieka un smaidu vārdā.

 Arī oktobrī, vai arī tikai šodienai, kura nekad nebeidzas.