90% no cilvēka rīcības ir reakcija uz pirmajos 7 dzīves gados piedzīvoto. (@ingipingii twitter ieraksts iesēdies manā prātā)
Vai tā patiešām ir? Katram individuālim tas nav pa spēkam izvērtēt, jo daudzi lēmuma pieņemšanas/rīcības procesi notiek neapzināti. Bet to ļoti labi varu iedomāties, jo es rīkojos vadoties pēc savas kopējās pieredzes. Tas, ko iesaku citiem ir kas tāds, ar ko man pašam ir bijusi laba pieredze un, piemēram, uz krīzi Latvijā es skatos caur savām brillēm.
Šorīt, braucot no Grobiņas uz Rīgu iznāca parunāt (vairāk paklausīties) ar sievieti labākos gados ;) Viņas stāsts ir gana interesants - pāreja no Padomju režīma, kad vairumam tika piešķirta dzīvesvieta un garantēts darbs uz jaukto Eiropas ekonomiku vēl joprojām spēlējās viņas galvā un dzīvē. Kamēr es vēl joprojām skeptiski skatos uz to, ka viss absolūti mainījās 2008.gada nogalē un pēkšņi Latviešiem bija teju uz pusi mazākas algas un līdzekļi, tik parādi palika tie paši, mana sarunu biedre nespēja pieņemt statistisko datu vēstījumu, kuriem būtu jāatspoguļo situācija valstī kopumā. (Algu kritums palicis 10% robežās kopš 2008.gada (http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/iedzivotaju-ienemumi-galvenie-raditaji-30268.html) un bijis arī pietiekami līdzīgs cenu kritums tajā laikā. <- par šo man gribētos uzzināt vairāk - kuras ir tās robežgrupas, kuras cieta daudz vairāk? Vai ir ļoti atšķirīgi efekti Rīgā un reģionos? Un kādas ir izmaiņas pieejamajā preču buķetē? Pa sabiedrības daļām, nevis kopumā)
Tas, cik ļoti mūsu uzskati par kopējo situāciju ir atkarīgi no mūsu pašu pieredzes, ļoti labi pierādās šajā gadījumā. Un, diemžēl, mūsu pieredze ir ļoti atkarīga no medijos atspoguļotā. Bet par to citureiz. Un vispār - kāda man daļa gar kopējo situāciju? Es teiktu, ka liela -> ir jābūt kopējai idejai par virzību. Par to arī citreiz.
Vai Tev arī nešķiet, ka Padomju laika režīma īpatnība, ka viss tika iedalīts Latviešiem, nav parūpējies par to, ka tagad Latviešiem ir tik ļoti liela vēlme kaut ko saņemt pa brīvu? Mēs taču dzīvojam tirgus ekonomikā, kur katrai precei tiek piedēvēta vērtība. Kāpēc, lai vispār mēs gribētu censties saņemt kaut ko par brīvu? Un es nerunāju par personīgajām attiecībām/dāvanām/... .
Mans uzskats ir tas, ka mūsu mērķis ir veidot tādu dzīvi kādu vēlamies, iztēlojamies sev. Kas var tikt saīsināts līdz domai, ka mēs savu laiku izmantojam, lai darītu lietas, kuras mums rada patīkamas emocijas un sniedz gandarījumu. Bet es arī esmu cilvēks, kurš spēj gūt gandarījumu no ikdienišķām lietām. Vēl man nav nepieciešamība pēc varas, intrigām.
Visa šī saruna un tie konteksti, kuri tika apspriesti man lika apdomāties par to, pie kura slāņa es patiesībā piederu (Lai arī es esmu vienkārši es nevis 67% vidējais Latvietis). Es patiešām varu šobrīd atļauties dzīvot tādu dzīvi, kādu es šobrīd vēlos. Esmu labi nodrošināts gan ar darbu, gan līdzekļiem, gan vērtīgiem kontaktiem un draugiem. Man šķiet normāli neizdarīt savu izvēli pēc cenas, bet gan pēc tā, ko es no tā iegūstu. Man patīk labas lietas - dzīvē svarīgi šķita iegādāties ilgstošas preces ar lielu pievienoto vērtību.
Braukt uz Rīgu ar auto, lai būtu iespēja parunājoties gūt jaunu pieredzi, izvēlēties darbus apdarīt McCafe, kur noteikti ir jābūt WiFi, jauns gadžets, pieklājīgs apģērbs, Rīgas Laiks un laika neesamība - es esmu citas paaudzes pārstāvis.
skolotājs Jānis
