sen jau neesmu šeit centies neko rakstīt. Lai arī vienā no maniem blociņiem ir saraksts ar idejām priekš bloga. Man ir pie kā atgriezties. Bet šovakar vēlos pastāstīt vienu stāstu no sevis. Ne tikai no sava prāta, savām atmiņām. Patiešām no manis. Tāpēc lūgšu arī Tevi būt šajā stāstā ar pilnu uzmanību.
Es ļoti ilgi neesmu centies un, šķiet, jau tikpat ilgi neesmu spējis izprast kāda izskatās manu (un mūsu) vecvecāku pasaule. Manā agrākajā bērnībā mani vienmēr fascinēja mans opaps, omamma. Viņiem bija laiks man, viņi darīja visneparastākās lietas un bija brīnumdari. Tie ievārījumi, zolīte, gājieni uz garāžām, tamborēšana, adīšana un pavārvāksla, ģeogrāfija un daiļrakstīšana. Jā, man ir palikušas skaistas atmiņas.
Bet bija arī mazāk skaisti mirkļi, kuros es sapratu, ka viņu dzīve tomēr atšķiras no manējās. Slimības, nāve, pensija, neizpratne. Es ļoti pārdzīvoju par visu to, ko viņi vairs nespēja izdarīt.
Kurā mirklī cilvēks pārstāj mācīties?
Nekad neesmu varējis iztēloties kāda ir bijusi viņu dzīve. Sarežģītāka, prasīgāka, varbūt vienmuļāka. Esmu izgājis cauri vienai dienai. ikdienišķai. Viss prasa tik daudz laika. Un tik daudz iespēju vēl nemaz nav atvērtas. Bet es nesaprotu, kas notiek viņu galvās.
Kurā mirklī cilvēks pārstāj mācīties? Šī Latviešu tieksme pēc Brīvības, kura ir izkliegusi savu saucienu vairākkārtīgi - pēdējās reizes Latvijas Ceļa laikā un Barikāžu laikā, taču ir kā nemitīga cīņa par sevi un savu brīvību. Gluži kā kaija Džonatans, kurš mācījās lidot. Lidot ātrāk, vieglāk, lēnāk, asāk... Latviešiem, kuri dzīvoja nebrīvē, taču būtu jābūt izslāpušiem pēc brīvības un pēc visa, ko tā sniedz.
Bet tā nav. Vai arī šis impulss ir apsīcis. Nezinu, kurā mirklī cilvēks pārstāja mācīties. Vai tas bija mirklis, kad plašajā Brīvībā nebija nekas, kam pieķerties? Nevēlēšanās atstāt visu savu līdzšinējo pieredzi nežēlīgajai diskusijai par barību?
Es šodien aizvedu savu omammu, pēdējo no saviem vecvecākiem, kurus vēl varu aizvest, ceļojumā. Mēs ēdām saldējumu un dzērām kafiju. Vispirms bijām tepat Rīgā, tad 20.gadsimta sākumā - Grobiņā, tad aizceļojām līdz Manhetenai un Centrālajam parkam, bijām gan Ziemeļpolā, gan Dienvidpolā, sapratām, ko nozīmē polārā diena un polārā nakts, pastaigājāmies pa Lielo Kanjonu, kuru izēdusi Kolorādo upe, Bijām arī Ķīnas "Avatara" kalnos (kuriem nekādi neatceros nosaukumu) un Indijas biznesa rajonos, Austrālijas tropiskajās pilsētās. Vērojām kā piedzimst jauni cilvēki - pirmais, otrais, trešais, ķīnietis, indietis, sestais...
Jā, mums bija jāpielieto daudz iztēles, bet mēs iemācījāmies daudz ko jaunu un kopīgi pavadījām vakaru. Man patīk, ka viņa smaida.
Māte pēc būtības. Dziedātāja pēc aicinājuma.
Es iesaku - aizvediet savus vecvecākus ceļojumā. Lai vai cik īsā! :)
Un turpinat būt ziņkārīgi.
